Ikviens tiecas pēc miera un harmonijas, jo tieši tās mūsu dzīvē visvairāk pietrūkst. Laiku pa laikam mēs visi izjūtam nemieru, aizkaitinājumu un harmonijas trūkumu. Un tad, kad mēs mokāmies ar šīm ciešanām, mēs nepaturam tās tikai sevī; mēs sākam tās izplatīt sev visapkārt. Nelaimīga cilvēka tuvumā visa gaisotne kļūst ciešanu piepildīta. Šis noteikti nav prasmīgs veids, kādā dzīvot.

Mums vajadzētu dzīvot mierā ar sevi un mierā ar citiem. Galu galā cilvēki ir sociālas būtnes, kurām jādzīvo sabiedrībā un jāsadzīvo vienam ar otru. Bet kā gan mums dzīvot mierā? Kā lai mēs saglabājam iekšēju harmoniju un uzturam mieru un līdzsvaru sev apkārt, tā lai arī citi var dzīvot mierā un harmonijā?

Lai atbrīvotos no ciešanām, mums ir jāzina, kāds ir to iemesls, ciešanu cēlonis. Kad mēs izpētām šo problēmu, kļūst skaidrs - katru reizi, kad mēs sākam radīt jebkādu prāta negativitāti vai piesārņojumu, mēs kā likts kļūstam nelaimīgi. Negativitāte prātā, prāta piesārņojums nevar pastāvēt līdzās mieram un harmonijai.

Kā mēs sākam radīt negativitāti? Pētot tas kļūst skaidrs. Mēs kļūstam nelaimīgi tad, kad kāds cits uzvedas tā kā mums nepatīk vai arī kad notiek kaut kas nevēlams. Bet nevēlamas lietas neizbēgami notiek, un mēs radām iekšēju spriedzi. Vai arī vēlamais nenotiek, rodas kādi šķēršļi; mēs atkal radām iekšēju spriedzi un sākam siet iekšējus mezglus. Un visu dzīvi nevēlamas lietas turpina notikt, vēlamas lietas varbūt notiek, bet varbūt arī nenotiek, un šis reaģēšanas, šis mezglu siešanas – Gordija mezglu siešanas process padara visu mūsu psihisko un fizisko struktūru tik saspringtu, tik negatīvu, ka dzīve kļūst nožēlojama.

Viens veids, kā atrisināt šo problēmu, ir izveidot tādus apstākļus, kuros nenotiek nekas nevēlams, kur viss turpina notikt tieši tā, kā mēs to gribam. Vai nu mums pašiem, vai kādam, kas nāks mums palīgā, ir jāattīsta spēja nodrošināt, ka nevēlamas lietas nenotiek un viss, ko mēs vēlamies piepildās. Bet tas ir neiespējami. Nav tāda cilvēka, kura vēlmes vienmēr ir piepildītas, kura dzīvē viss notiek pēc viņa iegribām, bez nevēlamiem notikumiem. Visu laiku notiek kas tāds, ko nevēlamies. Tādēļ rodas jautājums – kā mēs varam pārtraukt akli reaģēt, kad saskaramies ar nepatīkamo? Kā mēs varam pārstāt radīt spriedzi un palikt mierā un harmonijā?

Indijā, tāpat kā citās valstīs, tālā pagātnē viedi cilvēki pētīja šo problēmu - cilvēku ciešanu problēmu, un atrada risinājumu: ja kaut kas nevēlams notiek un cilvēks sāk reaģēt, radot dusmas, bailes vai kādu citu negativitāti, tad cik vien ātri iespējams cilvēkam jānovērš uzmanība uz ko citu. Piemēram, pieceļoties, paņemot glāzi ūdens un sākot dzert. Jūsu dusmas nevairosies, tieši pretēji, tās sāks norimt. Vai sākot skaitīt – viens, divi, trīs, četri. Vai sākot atkārtot vārdus, frāzi vai mantras, vai kāda dieva vai svēta cilvēka vārdu. Prāts tiks novirzīts, un kaut kādā ziņā tas būs brīvs no negativitātes un brīvs no dusmām.

Šis risinājums palīdzēja, tas darbojās un joprojām darbojas. Šādi rīkojoties, prāts jūtas brīvs no satraukuma. Tomēr tas ir risinājums tikai prāta apzinīgajā līmenī. Patiesībā, novēršot uzmanību, negativitāte tiek nostumta dziļi zemapziņā, un tur šis prāta piesārņojums turpina augt un vairoties. Virspusē ir miers un harmonija, bet prāta dziļumā ir snaudošs vulkāns – apspiestas negativitātes vulkāns, kas agri vai vēlu izvirdīs nevaldāmā eksplozijā.

Citi iekšējās patiesības pētnieki savos meklējumos gāja tālāk un, paši sevī piedzīvojot prāta un matērijas īstenību, saprata, ka uzmanības novēršana ir tikai un vienīgi bēgšana no problēmas. Bēgšana nav risinājums; tev ir jātiek galā ar problēmu. Vienmēr, kad prātā rodas negativitāte, vienkārši novēro to, skaties tai tieši acīs. Tiklīdz tu sāc novērot kādu prāta piesārņojumu, tas sāk zaudēt savu spēku un lēnām izgaist.

Labs risinājums; tas izvairās no abām galējībām – negativitātes apspiešanas un izpaušanas. Negativitātes nostumšana zemapziņā to neiznīcinās, tāpat tās izpaušana nekrietnā fiziskā vai vārdiskā darbībā tikai radīs jaunas problēmas. Bet, ja tu vienkārši novērosi negativitāti, tā pakāpeniski izzudīs līdz tu būsi no tās brīvs.

Tas izklausās brīnišķīgi, bet vai tas darbojas praksē? Nav viegli saskarties pašam ar saviem piesārņojumiem. Kad parādās dusmas, tās pārņem mūs tik ātri, ka mēs pat nepamanām. Tad dusmu pārņemti, mēs nodarām ļaunu sev un citiem vai nu fiziskā vai runas līmenī. Vēlāk, kad dusmas pārgājušas, mēs sākam raudāt un nožēlot, lūdzot piedošanu vienam vai otram cilvēkam, vai Dievam: „Ak, es kļūdījos, lūdzu, piedod man!” Taču nākamo reizi, esot līdzīgā situācijā, mēs atkal rīkojamies pilnīgi tāpat. Šī mūžīgā nožēlošana nepavisam nepalīdz.

Mūsu problēma ir tajā, ka mēs neapzināmies brīdi, kurā sāk rasties negativitāte. Tā sākas dziļi zemapziņā, un kad tā sasniedz apzinīgā prāta līmeni, tā ir kļuvusi tik spēcīga, ka pilnīgi pārņem mūs, un mēs vairs nespējam to novērot.

Pieņemsim, ka es noalgoju privāto sekretāru, kurš vienmēr, kad manī sākas dusmas man sacīs, „Skaties, dusmas sākas!” Tā kā es nevaru zināt, kad dusmas sāksies, man ir jāalgo trīs privātie sekretāri, trīs maiņās, cauru diennakti. Pieņemsim, ka es to varu atļauties, un dusmas sāk parādīties. Mans sekretārs saka: „Skaties, dusmas sākas!” Pirmais, ko es darīšu, es viņu nolamāšu: „Tu, muļķis, vai es tev maksāju, lai tu mani mācītu?” Dusmas mani tā ir pārņēmušas, ka labs padoms nelīdzēs.

Pieņemsim, ka gudrība ņem virsroku un es viņu nelamāju. Tā vietā, es saku: „ Liels paldies. Tagad man jāapsēžas un jānovēro manas dusmas.” Vai tas ir iespējams? Tiklīdz es aiztaisu acis un cenšos novērot dusmas, dusmu objekts nekavējoties parādās prātā – cilvēks vai notikums, kas izraisīja dusmas. Tad es vairs nenovēroju pašas dusmas, es novēroju tikai ārējo objektu, kas radīja šo emociju. Tas tikai vairos dusmas un tādēļ nevar būt risinājums. Ir ļoti grūti novērot abstraktu negativitāti, abstraktu emociju nošķirti no ārējā objekta, kas sākotnēji to radīja.

Tomēr kāds, kurš sasniedza augstāko patiesību, atrada īstu risinājumu. Viņš atklāja, ka vienmēr, kad prātā parādās kāds piesārņojums, fiziskā līmenī vienlaicīgi notiek divas lietas. Pirmkārt, elpa zaudē savu dabisko ritmu. Vienmēr, kad prātā rodas negativitāte, mēs sākam pastiprināti elpot. To var pavisam vienkārši novērot. Otrkārt, smalkākā līmenī, ķermenī notiek bioķīmiska reakcija, radot noteiktu sajūtu. Katrs prāta piesārņojums vienmēr ķermenī radīs kādu sajūtu.

Šīs pazīmes mums sniedz praktisku risinājumu. Parasts cilvēks nevar novērot abstraktu prāta piesārņojumu, abstraktas bailes, dusmas vai iekāri. Bet ar pienācīgu apmācību un vingrinājumiem, ir pavisam vienkārši novērot elpu un ķermeņa sajūtas, kas tiešā veidā ir saistītas ar prāta piesārņojumiem.

Elpa un sajūtas palīdzēs divējādi. Pirmkārt, tās būs kā privātie sekretāri. Tiklīdz prātā parādīsies negativitāte, elpa zaudēs savu dabisko ritmu, tā sāks saukt: „Uzmanību, kaut kas nav kārtībā!” Laimīgā kārtā mēs nevaram norāt elpu, viņas brīdinājums mums būs jāpieņem. Tāpat arī sajūtas ziņos, ka kaut kas ir nogājos greizi. Tad, kad esam brīdināti, mēs varam sākt novērot elpu, sākt novērot sajūtas, un visai drīz mēs ieraugām, ka negativitāte sāk zust.

Šis prāta-matērijas fenomens ir kā monēta ar divām pusēm. Vienā pusē ir domas un emocijas, kas rodas prātā. Otrā monētas pusē ir elpa un sajūtas ķermenī. Jebkuras domas vai emocijas, jebkuri prāta piesārņojumi, izpaudīs sevi attiecīgā mirkļa elpā un sajūtās. Tādā veidā, novērojot elpu vai sajūtas, mēs patiesībā novērojam prāta piesārņojumus. Tā vietā, lai bēgtu no problēmas, mēs skatāmies uz īstenību kāda tā ir. Rezultātā mēs atklājam, ka šie piesārņojumi zaudē savu spēku, tie vairs nepārņem mūs tik stipri kā iepriekš. Ja mēs nepiekāpjamies, tie galu galā izzūd, un mēs sākam dzīvot mierīgu un laimīgu dzīvi, arvien brīvāku no negativitātēm.

Šādā veidā sevis novērošanas tehnika parāda mums divus īstenības aspektus, iekšējo un ārējo. Iepriekš mēs skatījāmies tikai uz āru, palaižot garām iekšējo patiesību. Nelaimju cēloņus mēs vienmēr meklējām kaut kur ārpus sevis; mēs vienmēr vainojām un centāmies mainīt vienīgi ārpusē esošo realitāti . Neapzinoties iekšējo realitāti, mēs nesapratām, ka ciešanu iemesls atrodas mūsos, mūsu pašu aklajā reaģēšanā uz patīkamām un nepatīkamām sajūtām.

Tagad, ar šīs prakses palīdzību, mēs varam redzēt monētas otru pusi. Mēs varam apzināties savu elpu un to, kas notiek iekšienē. Vienalga vai tā būtu elpa vai sajūtas, mēs vienkārši mācāmies tās vērot, nezaudējot prāta līdzsvaru. Mēs pārstājam reaģēt un vairot ciešanas. Tā vietā ļaujam piesārņojumam parādīties un pašam no sevis izzust.

Jo vairāk šī tehnika tiek praktizēta, jo ātrāk zūd negativitāte. Pakāpeniski prāts atbrīvojas no piesārņojumiem un kļūst tīrs. Šķīsts prāts vienmēr ir mīlestības pilns – nesavtīgas mīlestības pret visiem citiem, pilns līdzjūtības pret citu neveiksmēm un ciešanām, pilns prieka par citu veiksmēm un laimi un vienmēr līdzsvarots jebkurā situācijā.

Kad tiek sasniegts šis stāvoklis, izmainās visa dzīve. Vairs nav iespējams fiziski vai vārdiski veikt darbības, kas traucētu citu mieru un laimi. Līdzsvarots prāts ne tikai kļūst mierīgs, tas rada miera un harmonijas pilnu atmosfēru ap sevi. Šī pozitīvā atmosfēra sāk ietekmēt arī apkārtējos un palīdz tiem.

Mācoties nezaudēt līdzsvaru, vērojot iekšēji notiekošo, cilvēks attīsta spēju ar vēsu prātu uztvert arī ārējās pasaules notikumus. Taču šis vēsais prāts, nekādā gadījumā nav izvairīšanās no īstenības vai vienaldzība pret pasaulē notiekošo. Tie, kuri regulāri praktizē Vipassanu, kļūst jūtīgāki pret citu ciešanām, un dara visu iespējamo, lai tās mazinātu – bet nevis ar satraukumu un uzbudinātību, bet gan ar prātu, kurš ir pilns mīlestības, līdzjūtības un nosvērtības. Šāds cilvēks mācās svēto vienaldzību – kā palīdzēt citiem ar pilnīgu apņēmību un pilnīgu atdevi, tajā pašā laikā saglabājot prāta līdzsvaru. Šāds cilvēks saglabā mieru un laimi, strādājot citu miera un laimes labā.

Tieši to arī mācīja Buda - mākslu dzīvot. Viņš nekad neveidoja un nemācīja reliģiju vai jebkādu „ismu”. ‘Viņš nekad nelika cilvēkiem veikt rituālus vai jebkādas tukšas formalitātes. Tā vietā, viņš mācīja novērot dabu kāda tā ir, novērojot īstenību sevī. Dēļ savas muļķības mēs turpinām reaģēt tā, ka tas kaitē mums un arī citiem. Bet tad, kad parādās gudrība – gudrība novērot īstenību kāda tā ir – šis reaģēšanas paradums pakāpeniski izzūd. Kad mēs beidzam akli reaģēt, mēs spējam veikt patiesas darbības – darbības, kas rodas no līdzsvarota prāta, prāta, kas redz un saprot patiesību. Šāda darbība var būt tikai un vienīgi pozitīva, radoša un noderīga mums un arī citiem.

Tādēļ ir nepieciešams “zināt sevi” – padoms, ko ir devis katrs viedais. Mums jāzina pašiem sevi, ne tikai intelektuāli – ideju un teoriju līmenī, un ne tikai emocionāli vai dievbijīgi, akli pieņemot dzirdēto vai lasīto. Šādas zināšanas ir nepietiekamas. Tā vietā mums ir jāzina īstenība personīgas pieredzes līmenī. Mums ir tiešā veidā jāpieredz prāta-matērijas fenomena īstenība. Tikai šāda zināšana mums palīdzēs būt brīviem no ciešanām.

Šī tiešā iekšējās īstenības pieredze, šī sevis novērošanas tehnika ir tas, ko sauc par Vipassanas meditāciju. Valodā, kurā Indijā runāja Budas laikā, passana nozīmē redzēt parastā veidā, ar atvērtām acīm; bet vipassana nozīmē novērot lietas kādas tās ir patiesībā, nevis kādas tās šķiet esam. Lai sasniegtu pilnīgu patiesību par mūsu psihiski–fizisko struktūru, mums ir jāspēj redzēt cauri šķietamajai īstenībai. Kad mēs paši piedzīvojam šo patiesību, mēs iemācamies pārtraukt akli reaģēt un pārtraukt radīt negativitātes. Tad vecās negācijas pavisam dabiski tiek pakāpeniski iznīcinātas. Mēs kļūstam brīvi no ciešanām un piedzīvojam patiesu laimi.

Apmācība meditācijas kursā sastāv no trīs soļiem. Pirmais – ir jāatturas no jebkuras darbības, fiziskas vai mutiskas, kas traucē citu mieru un harmoniju. Jūs nevarat atbrīvot sevi no prāta piesārņojumiem, ja tajā pašā laikā turpināt ķermeņa un runas darbības, kas tikai vairo piesārņojumus. Tādēļ ļoti būtisks šīs tehnikas pirmais solis ir morālas uzvedības noteikumu stingra ievērošana. Kursa dalībniekam ir jāatturas no nogalināšanas, zagšanas, seksuālām aktivitātēm, nepatiesas runas un apdullinošām vielām. Atturoties no šīm darbībām, mēs ļaujam prātam pietiekami nomierināties, lai tas būtu spējīgs apgūt meditācijas tehniku.

Nākošais solis ir attīstīt zināmu kontroli pār savu mežonīgo prātu. Tas tiek panākts iemācoties noturēt uzmanību uz vienu noteiktu objektu – elpu. Ir jācenšas noturēt uzmanību uz elpu cik ilgi vien iespējams. Tas nav elpošanas vingrinājums; elpa netiek regulēta. Tā vietā tiek novērota dabīgā elpa, tāda kāda tā ir, tai ienākot un izejot caur nāsīm. Šādā veidā prāts tiek nomierināts vēl vairāk, tā lai tas nebūtu izteikti spēcīgas negativitātes pārņemts. Tajā pašā laikā, prāts tiek koncentrēts, tādējādi padarot to asu un modru, spējīgu uzsākt sevis izprašanas procesu.

Šie divi pirmie soļi, dzīvot tikumīgi un kontrolēt savu prātu, ir ļoti nepieciešami un noderīgi paši par sevi. Tomēr tie tikai apspiedīs negativitātes, ja netiks veikts trešais solis: ir nepieciešams attīrīt prātu no piesārņojumiem, izprotot savu dabu. Tā ir Vipassana – sevī piedzīvot īstenību pašam par sevi, sistemātiski un bezkaislīgi novērojot vienmēr mainīgo prāta–matērijas fenomenu, kas atklāj sevi caur sajūtām. Šī ir Budas mācības kulminācija –pašattīrīšanās caur sevis novērošanu.

To var praktizēt ikviens. Visi saskaras ar ciešanām. Ciešanas ir universāla problēma, kurai ir nepieciešamas universālas, nevis sektantiskas zāles. Kad kāds cieš no dusmām, tās nav budista dusmas, hinduista dusmas vai kristieša dusmas. Dusmas ir dusmas. Kad kāds kļūst satraukts dēļ dusmām, šis satraukums nav kristiešu, ebreju vai musulmaņu. Problēma ir universāla, tādēļ arī zālēm ir jābūt universālām.

Vipassana ir šādas zāles. Neviens neiebildīs pret tikumību, kas liek cienīt citu mieru un harmoniju. Neviens neiebildīs pret spēju kontrolēt savu prātu. Neviens neiebildīs pret to, ka kāds attīsta spēju izprast savu dabu, un tādā veidā atbrīvojas no negativitātēm. Vipassana ir universāls ceļš.

Novērojot īstenību, kāda tā ir, novērojot patiesību sevī – tas ir veids, kā izzināt sevi tieši un caur personīgu pieredzi. Praktizējot, cilvēks turpina atbrīvot sevi no ciešanām, ko rada prāta piesārņojumi. No rupjas, ārējas, šķietamas patiesības, meditētājs virzās uz augstāko patiesību par prātu un matēriju. Kad tas tiek sasniegts, meditētājs pieredz patiesību, kas ir viņpus prāta un matērijas, viņpus laika un telpas, viņpus nosacītajai realitātei – patiesību par pilnīgu brīvību no visiem piesārņojumiem, visām ciešanām. Nav svarīgs vārds, kādā nosaucam šo augstāko patiesību; tā ir galējais mērķis ikvienam.

Lai visi piedzīvo šo augstāko patiesību. Lai visi cilvēki ir brīvi no ciešanām. Lai visi piedzīvo patiesu prieku, patiesu harmoniju, patiesu laimi!

LAI VISAS BŪTNES IR LAIMĪGAS!